Piemineklis 1949. gada 25. martā represētajiem, Garkalne 

Garkalnē pie dzelzceļa stacijas uzstādīts piemineklis, kas veltīts Padomju okupācijas laikā 1949. gada 25. martā represētajiem uz Sibīriju izsūtītajiem Garkalnes iedzīvotājiem.

Šai sāpei nav un nebūs noilguma,
Tā turpināsies daudzās paaudzēs,
Ka tautas likteņdaļa – izsūtītie,
To aizmirst nedrīkstam ne brīdi mēs.

     Nav izsakāmas tālo ceļu mokas,
     Ko vagonos un trimdā nācās ciest,
     Kad mazi bērni mira mātes rokās,
     Kad maizes šķēles nebija ko griezt.

Ne dzimtās zemas smiltājā zem priedēm,
Bet purvos, taigā nācās bojā iet,
Gan ceļmalās, nereti pat uz sliedēm,
Bij jāpiedzīvo sava mūža riets.

     Tik daudzveidīga toreiz nāve bija,
     Drauds dzīvībai šeit lode, bads un sals,
     Ik daudziem latviešiem tur, Sibīrijā,
     Bij moku pārpilns likteņceļa gals.

Bez Dzimtenes, bez sirdij tuvām mājām,
Bet šodien līdzās tos sev varam just,
Mēs esam viņu mūžu turpinājums,
Caur piemiņu nekad kam neizzust.

     Laiks sadziedējis daudzas cirstās rētas,
     Bet nekad neaizmirsīs tautas prāts,
     Šo moku ceļu, kuram jābūt svētam,
     Jo tas no dzīvībām ir darināts.

/Šo dzejoli dzejniece Kornēlija Apškrūma veltījusi Latvijas Politiski represēto apvienībai 30 gadu jubilejā, 2019. gada 9.oktobrī/